Cilvēki vispirms teorētiski izskaidroja fluorescences parādību 1852. gadā, kad Stokes ierosināja teoriju, kas vēlāk pazīstama kā Stokes likums. 1921. gadā Lagorio novēroja, ka redzamā fluorescences enerģija, kas izstarota ar fluorescējošām krāsvielām, ir zemāka par redzamo gaismas enerģiju, ko tā absorbēja. Šī iemesla dēļ viņš secināja, ka fluorescējošām krāsvielām ir spēja pārvērst neredzamo ultravioleto gaismu redzamā fluorescencē. Viņš arī atklāja, ka dabisko šķiedru baltumu var uzlabot, apstrādājot tās ar fluorescējošu vielu ūdens šķīdumiem. 1929. gadā Kraiss izmantoja Lagorio principu, lai pierādītu, ka dzeltenais rayon ir iegremdēts 6, 7- dihidroksikumarīna glikozīdu šķīdumā un pēc žāvēšanas tika atklāts, ka starojuma baltums ir ievērojami uzlabojies.
Fluorescējošo balināšanas līdzekļu straujā attīstība ir likusi dažiem cilvēkiem to uzskaitīt kā vienu no trim galvenajiem krāsu nozares sasniegumiem 20. gadsimta beigās, kā arī reaktīvo krāsvielu un organisko pigmentu parādīšanās DPP.
Daudzas nozares ir sākušas izmantot dienasgaismas balināšanas līdzekļus, piemēram, papīru, plastmasu, ādu un mazgāšanas līdzekļus. Tajā pašā laikā fluorescējošus spilgtākus izmanto arī daudzos augsto tehnoloģiju laukos, piemēram: fluorescences noteikšanā, krāsvielu lāzeros, pretcepēšanas drukāšanā utt., Un pat augstas jutības plēves, ko izmanto aerofotogrāfijai, lai palielinātu fotosensititīvā lateksa jutīgumu, izmanto arī dienasgaismas spilgtniekus.
Ķīnā fluorescējošie spilgtāki vispirms tika klasificēti kā drukāšanas un krāsošanas palīgvielas, un pēc tam klasificēja kā krāsvielu produktus. Sakarā ar unikālajām īpašībām un lielo pieprasījumu pēc devas, tas ir atdalīts no iepriekšminētajām divām nozarēm un kļuvis par atsevišķu smalku ķīmisko produktu kategoriju. Lielākais fluorescējošo spilgtētāju lietotājs Ķīnā ir mazgāšanas līdzeklis, otrais lielākais lietotājs ir papīrs, un tekstilizstrādājumi ir trešais lielākais lietotājs.